Luksemburgas latviešu dāvana Latvijai – un sev!

Valda Liepiņa, speciāli Latvijas Avīzei

Atzīmējot dzimšanas dienas mēdzam pievērsties kādam notikumam vai cilvēkam vairāk nekā to darām ikdienā. Ja Luksemburgas latviešu skoliņa būtu izveidojusies citā gadā mēs to tik un tā varētu nosaukt par dāvanu Latvijai, jo ikviena latviešu saliņa un latviešu nepadošanās ārējiem spiedieniem ir dāvana Latvijai. To mēs skaidri zinām no skaudrās trimdas pieredzes. Šodien apstākļi ir krasi mainījušies, bet latviešu tauta ir tik maziņa, ka mums ir svarīgs katrs cilvēks. Turklāt būtu netaisnīgi bērniem nesniegt iespējas uzturēt savas latviskās saknes. Tādēļ man bija liels prieks, ka Luksemburgas latviešu vecāki ar tādu rosību un degsmi atsaucās manam klusītiņām izteiktajam ierosinājumam, ka vajadzētu padomāt par latviešu skoliņu arī šeit. Protams – apstākļi ir pavisam citādi nekā tie kādos es augu. Līdz ar to skola un bērnu vajadzības ir atšķirīgas.

Luksemburgā ir ap 300 latviešu. Jauni cilvēki. Katru gadu te dzimst latviešu bērnu. Ir viena grupiņa, kuŗa savas pamatskolas dienas ir pavadījuši Latvijā un līdz ar to valoda ir stingri iesakņojusies. Turklāt bērni un vecāki Latviju apciemo bieži. Dažs labs pavada visu vasaras brīvlaiku Latvijā. Bet mazie latviski runā tikai mājās, dārziņā viņi iet Luksemburgā kur ar joni jāmācās franču, luksemburdziešu vai, retumis, vācu valoda. Latviešu valoda izveidojas kā tāda noslēpumaina valoda, ko runā vecāki un varbūt vēl kādi paziņas.

 

Tādēļ jau šādi jautājumi, pirmo reizi dodoties uz latviešu skoliņu. "Vai tur arī visi bērni runās latviski?" "Vai tur nebūs Piērs, Čiči un citi?" Neskatoties uz to, ka viens otrs vecākiem apgalvojis, ka dziedāt un dejot negrasoties, vienīgi zīmēšot, visi bērni ātri vien iejutās latviešu rotaļu un dziesmu gaisotnē. Tas pateicoties māmiņām (un tagad jau skolotājām) Natālijai un Ivetai. Divas stundas mazie cilvēki dejoja, gāja rotaļās, dziedāja, zīmēja. Atvadījās viņi – līdz rītdienai... Tātad drīz. Man stāsta, ka mājās bērni vēl ilgi esot dziedājuši skoliņā iemācītās dziesmiņas un viens cilvēciņš, ar savu mašīnu spēlējoties, braucot uz latviešu skolu!

Pirmajā skolas dienā ieradās ap 40 bērnu. Bijām nolēmuši bērnus sadalīt trijās grupās un tas arī labi darbojās. Bija pavisam mazo "bebīšu" grupiņa, ar ko strādāja viņu vecāki. Te galvenokārt bija pirkstiņspēlītes un šūpuļdziesmas, bet vismaz mazajiem līdz diviem gadiem ir iespēja mazliet vairāk dzirdēt latviešu valodu. Otrā grupiņa, vidējā, bija vislielākā – tie bija bērni no 2 vai 3 līdz 6 gadiem. Kā minēju, viņiem gāja jautri! Trešā grupiņa bija lielie bērni, no 6 līdz 11 gadiem. Viņu bija septiņi. Būs vēl. Viena meitene, kuŗai māte teica, ka pati varēšot izvēlēties vai vēlas skolu apmeklēt, pēc skolas paziņojusi, ka esot obligāti jānāk. Ar šiem bērniem strādāja skolotājas Līga un Valda. Līga ir nesen pārcēlusies no Briseles, kur arī aktīvi iesaistījās latviešu skolas dzīvē, bet pirms tam viņa bija latviešu valodas skolotāja Ikšķilē. Viņas pieredze ir liela bagātība.

Lielo bērnu nodarbības bija ļoti interesantas un tās katru reizi pilnveidosies. Mums bija sacensības. Bērni sadalījās divās komandās (tā kā bija 3 zēni un 4 meitenes, tad tā arī sadalījās). Metām spēļu kauliņu. Bet tas ļoti atšķiŗas no ierastā. Liels koka metamkauliņš, katrā pusē cita krāsa. Katrai krāsai savu jautājumu tematika (piem. sarkanā – mīklas, zaļā – daba un ģeografija). Jautājumus un atbildes pārspriedām. Zēni uzvarēja. Pēdējā nodarbība bija mūzika. Tur talkā nāca Latvijā pazīstamās meiteņu saksofonistu grupas NEXT bijusī vadītāja Ilze Lejiņa. Arī te jaunieši ļoti aktīvi strādāja un solījās nākamajai reizei sameklēt tautas dziesmas par Mārtiņiem. Jā, nākamā skolas diena būs 9. novembrī. Jāmeklē jautājumi par Mārtiņiem. Arī par Lāčplēša dienu un par pirmās neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanu. Kad ar bērniem runājām par nule uzstādīto jauno Ginesa rekordu un jautāju, vai viņi zina, cik Latvijai gadu, man atbildēja ar vareniem skaitļiem. Mazākais bija 180! Par šo zināšanu pusi arī neaizmirsīsim.

Skola notiks divas reizes mēnesī, svētdienās. Pēc gaŗām pārrunām vienojāmies, ka šī būs labākā diena, jo sestdienās vecāki tomēr grib pagūt iepirkties vai kaut ko līdzīgu. Svētdienas Luksemburgā ir ļoti klusas. Bet mums vairs ne! Skolotāji nāks no vecāku vidus, rotēšanas kārtībā. Komanda ir lieliska. Vislielāko darbu ieguldīja Natālija, Aiga, Kristīne un Līga, bet pamazām pievienojas vairāk vecāku. Centos izvairīties no papildu darbiņa, bet vecāki mani pielauza kļūt par skolas vadītāju (oficiāli skaitos "direktore"), jo citādi skola nenotikšot. Bet varu droši teikt, ka enerģija, ko svētdien saņēmu no bērniem un vecākiem bija iedvesmojoša. Skolai nosaukuma vēl nav. Tas ir bērnu pirmais mājasdarbs – izgudrot, kā vēlētos mūsu skolu nosaukt.