"Strops" svin pirmo jubileju

Valda Liepiņa,speciāli Austrālijas Latvietim

Ātri gan aizskrējis pēdējais gads! Cik interesanti, ka gadā, kad daudzas ārzemju (trimdas) organizācijas un skolas atzīmē savu 60 vai 50 gadu darbošanos, Luksemburgas latviešu skola "Strops" 25.oktobrī atzīmēja savu pirmo jubileju. Šā gada laikā saime ir daudz mācījusies - ne tikai bērni, bet arī skolotāji un vecāki. Sākotnējo trīs grupiņu vietā, tagad darbojas piecās grupas. Un katrai grupai savs nosaukums. Paši mazākie ir Pelēni, kam seko Mazputniņi. Nopietnākās nodarbībās un dejošanā dodas Putniņi un Ežuki, bet lielāko skolēnu grupa ir Brieži. Skolnieki paši lēma un balsoja par skolas nosaukumu. "Strops" viņiem šķita piemērots nosaukums, jo ierobežoto telpās skolas nodarbību laikā viss dūc kā stropā. Pamazām arī veidojas skolas karogs. Jubilejas dienā visu vecumu bērni veidoja bites, ko piestiprināt Aigas Orzechovskas darinātam skolas karogam. Izmeklēta arī skolas himna – tautas dziesma "Teici, teici valodiņa". Kā bitīte medu sūca, tā es ļaužu valodiņu! Es saliku vārdu ziedus, Kā puķītes vainagā.

Savu himnu "Stropa" saime pirmo reizi kopīgi nodziedāja skolas pirmajā jubilejā. Ja pirms gada skolotāji, bērni un vecāki Kopstalas (Luksemburgas priekšspilsētas) skolas telpās pulcējās ar lielu neziņu acīs, tad šogad jau pirms svinīgās daļas darbs ritēja straujā tempā. Dažam labam (mazākajiem) bija parastās nodarbības, bet citi gatavoja priekšnesumus. Dažiem šī bija pirmā lielā uzstāšanās. Jāsaka, ka ļoti veiksmīga. Kas gan mazliet nenobīstas, uzstājoties tik nozīmīgai publikai kā vecākiem?

Skolai atvēlētā, lielākā telpa bija gandrīz par mazu. Vecāku bija daudz un daudziem rokās vai klēpī bija vēl nākamie skolnieki. Latviešu saime Luksemburgā nesarūk - un ar savu piederību Latvijai un patriotismu arī viss kārtībā! Skolotāju pulciņš šogad arī paplašinājies – katrai grupiņai ir skolotāju komanda ar vadītāju. Diemžēl (kā parasti...) "Stropā" galvenokārt darbojas skolotājas. Tēvi ir krietni kūtrāki. Būtu jauki redzēt lielāku līdzdalību no vecāku puses - varbūt tā ar laiku attīstīsies. Tā kā es esmu pieradusi darboties skolā, kuŗai bija savas telpas, kur katru skolas dienu pirms un pēc nodarbībām nebija jāpārkārto telpas (jāpārliek galdi, krēsli, tāfeles utt), novērtēju "Stropa" skolotāju uzņēmību to veicot.

Skolnieki labi sagatavoja savus priekšnesumus. Putniņu dziedošie sveicieni bija paklusi, bet nākotnē tie noteikti skanēs skaļāk. Ežuki izteiksmīgi nodziedāja tautas dziesmu "Suņi zaķiem pēdas dzina" – te arī vecākiem bija iespēja dziedāt līdz. Brieži pirmo reizi uzstājās ar dzejas kompoziciju. Skolas darbā ir iesaistījusies režisore Inese Jansone un viņas vadībā izskanēja skaists veltījums Latvijai. Tā kā skolas dienu ir tik maz, tad šis sarīkojums bija arī kā maza gatavošanās valsts svētkiem. Skanot Mārtiņa Brauna dziesmai "Mīla ir kā uguns", koŗa "Pali" izpildījumā, bērni aizdedzināja mazās tējassvecītes un tās salika uz Latvijas karoga. Mierīgs un svinīgs brīdis. (Te jāpiemetina, ka šo dziesmu Brauns bija nupat pabeidzis, kad viesojās Austrālijā tieši pirms 20 gadiem, turklāt oktobŗa mēnesī – varētu teikt, ka Austrālijā bija šīs dziesmas un "Saule, pērkons" plašākie pasaules pirmatskaņojumi. Šo dziesmu tagad klausoties Luksemburgas latviešu skolas sarīkojumā, izraisījās pārdomas par laiku, telpu un satiktiem cilvēkiem.) Sekoja Māŗa Čaklā dzejolis, ko režisore bija bērniem sadalījusi pa rindiņai. Vienkāršo rindiņu salikums pieauga apliecinājumā.

"Uz zemeslodes, zem saules,/ mūs trīsarpus miljardu./ Tajos / latviešu pusotra miljona/ tikai./ Tas ir kā / pusotra piliena jūrā./ Kāda var būt pusotra piliena dziesma / par sauli?/

Un tomēr – / uz zemeslodes, zem saules,/ ir tāda zeme – Latvija,/ Uz zemeslodes, zem saules, / ir tāda tauta – latvieši,/ uz zemeslodes, zem saules,/ ir tautai dziesma par sauli."

Tad skanēja "Nāk rudens apgleznot Latviju", Ulža Polakova pavadījumā – arī vecāki pievienojās. Ciklu noslēdza skolnieku runātā "Dziesma zemei". Kad eju es, kur loku met/ Spožs varavīksnes tilts,/ Zem kājām grants un akmens skan/ Un tēvu zemes smilts.

Svinīgais cēliens noslēdzās direktorei Valdai Liepiņai ienesot pašcepto kliņģeri ar "pirotechnisku" sveci. Pēc liesmu strūklakas direktore aicināja mācību daļas vadītāju Aigu un bērnus izpūst īsto sveci. Laikam jau kliņģeris ārpus Latvijas pieņem pavisam citu garšu – ēstgribētāju rinda bija gaŗa, bet pacietīga.